 |
 |
 |
||
| Pelēkplīvura makstsēne | ||||
|
|
|
||
| Pelēkplīvura makstsēne | ||||
| ◄ | Amanita submembranacea | ► |
|
Pelēkplīvura makstsēne ir vidēji liela (diametrs 6-11 cm) lapiņsēne ar olīvkrāsas vai olīvietonēti brūnas krāsas cepurīti, kura gar malu ir izteikti rievota; ar sākumā bālganām, vēlāk mēreni tumsnējošām lapiņām; ar slaidu, sīkām gaišām zvīņām klātu kātiņu, kuram nav gredzena, bet pamatu ieskauj plāna maksts, kas sākumā ir balta, bet vēlāk pelēka. Ir stipri līdzīga citām olīv- vai tml. krāsas makstsēnēm, tādām kā alkšņu makstsēne vai olīvpelēkā makstsēne. Atšķiras no tām pirmām kārtām ar maksts īpašībām. Aug zem skujkokiem (paretam arī zem bērziem) vasarā un rudenī. Ārkārtīgi reti sastopama: zināma tikai divās vietās - Moricsalā (tur novērota divreiz ar 10 gadu atstarpi) un Gaujas NP. Iespējams, ka ēdama. |
|
Pirmo eksemplāru uzgāja Inita Dāniele 2012. gadā Moricsalā. Ņemot vērā, no vienas puses, vairāku līdzīgu sugu esamību un, no otras puses, dažu pazīmju nepilnīgo atbilstību, pārliecības par piederību sugai ne pašai atradējai, ne citiem ekspertiem tomēr nebija līdz pat 2022. gadam, kad turpat tika atrasts un izpētīts otrs eksemplārs. Otru atradni (vairākus augļķermeņus) uzgāja Edgars Mūkins (pats arī noteica piederību sugai) 2026. gadā Gaujas nacionālā parka dienvidrietumos (Inčukalna pagastā). |
   |
Pelēkplīvura makstsēne ir kopumā visai līdzīga divām citām olīv- vai tamlīdzīgas krāsas makstsēnēm - alkšņu makstsēnei vai olīvpelēkajai makstsēnei:
malā rievota cepurīte, slaids kātiņš bez gredzena utt. Taču tā aug nevis zem alkšņiem vai lazdām, bet gan zem skujkokiem vai bērziem (sk. nobiras).
 |
Pelēkplīvura makstsēne atšķiras no abām visai līdzīgajām olīv- vai tamlīdzīgas krāsas makstsēnēm pirmām kārtām ar raksturīgām maksts īpatnībām:
ir vaļīga, bet stingra (ne lupatveidīga), briedumā no baltas klust pelēka. Lapiņas, tāpat kā citām makstsēnēm, ir brīvas (nav savienotas ar kātiņu).
 |
|
 |
|
Pašā sākumā pelēkplīvura makstsēnes cepurīte ir olveidīga, un to kopā ar kātiņu ieskauj vispārējais plīvurs, kurš šajā stadijā ir raibs un grumbuļains. |
Vēlāk pelēkplīvura makstsēnes cepurīte atplešas lidz izliektai. Vispārējais plīvurs šajā procesā saplist. Tā augsdaļa reizēm paliek uz cepurītes (šeit). |
|
 |
|
 |
|
Uz vecumu pelēkplīvura makstsēnes cepurīte atplešas gandrīz plakana vai pat kļūst nedaudz ieliekta. Plīvura palieku uz cepurītes biežāk nav nekā ir. |
Pelēkplīvura makstsēnes lapiņas ir brīvas (t.i., nav savienotas ar kātiņu) un cieši viena pie otras; sākumā ir bālganas, bet vēlāk mēreni notumsnē. |
|
Šīs lappuses foto ir no abām pašlaik (2026) zināmajām sugas atradnēm mūsu zemē
- Moricsalas rezervātā un Gaujas nacionālā parka dienvidrietumos, Inčukalna pagastā.
| Pelēkplīvura makstsēnes vēl smalkākās detaļās skat. tepat mūsu vietnē, ilustrāciju papildlappusē |
 |
 |
| ◄ | ► |
|
|