| |
|
Ļoti sīka sēne (atpletums ½-2 mm) ar strupu,
bālganu un sīkstu kātiņu, kuram apakšgalā ir sakņveidīgs turpinājums diezgan dziļi iekšā substrātā,
bet augšgalu vainago dzeltena želejveidīga cepurīte. Aug uz atmirušas skujkoku (vairāk priežu) koksnes.
Latvijas klimatā, pēc mūsu vērojumiem, parādās ļoti agrā pavasarī (vai pat siltā ziemā),
vasaras sākumā jau zaudē želejveidīgo cepurīti, bet sīkstais kātiņš saglabājas vēl mēnešiem ilgi.
Šķiet reti sastopama, taču ir visai iespējams, ka lielākoties paliek neievērota vai tiek noturēta par citu sugu.
Jautājumam par ēdamību nav jēgas.
|
| |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatēta XX gadsimtā (kur, kad un kurš, neesam noskaidrojuši).
Mums konkrēti zināms tikai mūsu pašu atradums 2024.g. Siguldas pilsētas kapsētā.
|
Sakņkāta ditiola aug baros uz atmirušas skujkoku (vairāk priežu) koksnes. Šīs ļoti sīkās sēnes
augšgalu vainago koši dzeltena želejveidīga cepurīte.
Kad dzeltenās želejveidīgās cepurītes ir izzudušas, sīkstie bālganie kātiņi saglabājas vēl mēnešiem
ilgi. Augļķermeņi tiešām ir ļoti sīki (sal. ar skudru!)
Lai gan sakņkāta ditiolas parasti aug saulainās vietās uz priežu koksnes, izņēmuma kārtā tās spēj
izaugt arī uz ilgi trūdējušas apstrādātas (bet nekrāsotas!) koksnes, arī tur - gana iespaidigā barā.
(Taču tā notiek, šķiet, ārkārtīgi reti: mums nav izdevies atrast nevienu ziņu par līdzīgu gadījumu.)
Kad bez dzeltenās želejveida cepurītes, sakņkāta ditiolām piemīt apmēram kniedes forma.
Tām apakšgalā ir vēl sakņveidīgs turpinājums, kurš stiepjas diezgan dziļi iekšup substrātā.
Šīs lappuses foto ir no mūsu uzietas atradnes Siguldas pilsētas kapos.
