| ◄ |
|
Hohenbuehelia petaloides |
|
► |
| |
|
Neliela asimetriska lapiņsēne ar rūsgandzeltenu (dažkārt bālganu) vēdekļveida vai mēlesveida cepurīti
līdz 10 cm platumā un līdz 6 cm augstumā, želatīnveidīga slāņa klātu; ar baltām vai bālas okerkrāsas lapiņām,
kuras ir šauras, cieši viena pie otras un gar kātiņu tik nolaidenas, ka nemaz nevar īsti pateikt, kur cepurīte pāriet kātiņā;
ar bālganu īsu un strupu kātiņu; ar plānu un sīkstu bālganu mīkstumu bez kādas izteiktas smaržas.
Aug rudens pusē uz trūdošas koksnes vai uz tâs atliekām augsnē. Ārkārtīgi reti sastopama.
Ēdama, taču kā retumu pareizāk būtu atstāt augam.
|
| |
|
Pirmo reizi kā Latvijā sastopamu ir pieminējis Aleksandrs Pučko 1954. gadā, taču nenorādot novērojuma vietu un citus datus.
Mums zināms tikai par diviem konkrētiem mūsdienu atradumiem: mūsu pašu 2023. gadā Siguldas pagastā un vietnē
iNaturalist anonīma novērotāja ieziņotu 2026. gada atradumu (ar foto) Ķekavas pagastā.
|
Vainaglapu gliemežnīcene ir neliela asimetriska lapiņsēne ar rūsgandzeltenu (dažkārt bālganu) vēdekļveida vai mēlesveida cepurīti.
Tipiska parādba ir, ka vairākas šādas lapiņsēnes ir saaugušas sarežģītas konfigurācjas čemurā.
Vainaglapu gliemežnīcenes cepurīti klaj želatīnveidīgs slānis, kura esamību dažkārt var nojaust pat vizuāli (taču nebūt ne vienmēr).
Vainaglapu gliemežnīcenes cepurītei ir ieritināta, rantaina maliņa (gan
visai smalka).
Vainaglapu gliemežnīcenes lapiņas ir šauras,
cieši viena pie otras un gar kātiņu tik stipri nolaidenas, ka nemaz nevar īsti
pateikt, kur cepurīte pāriet īsajā un strupajā kātiņā.
Šīs lappuses foto ir no pirmās mūsu zemē konkrēti zināmās atradnes - Siguldas pagastā pārdesmit metru no Ragankatla (2023).
