|
Lapiņsēne ar vidējlielu cepurīti (tipiskais diametrs 7-9 cm)
smilškrāsā vai gaišā okerkrāsā, pa kuru vietām ir izkaisītas baltas plēksnītes un kurai ir izteikti rievaina mala;
ar pagaru kātiņu (~10 cm un vairāk), ko apjož necils gredzens, bet lejasgalā ieskauj maksts, kura reizēm ir pat 6 cm dziļa.
Aug vasarā un rudenā lielākoties zem ozoliem, retāk - zem dažu citu sugu lapkokiem, vēl retāk - zem priedēm
(ja vien tuvumā ir arī kādi lapkoki). Ļoti reti sastopama, iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā.
Par ēdamību domas dalās; minētā statusa dēļ jebkurā variantā pareizāk būtu neievākt.
|
| |
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E.Štolls 1930.g. Moricsalā. Turpat uzieta arī 1969.g.,
bet 1995.g. - Krāslavas novadā. Mūsu gadsimtā līdz 2022.g. bija atrasta 4 vietās:
2014.g. uz Siguldas/Krimuldas novadu robežas, 2016.g. Dagdas novadā (atnesta uz sēņu izstādi Andrupenē),
2019.g. Talsu novadā un Madonas novadā (sk. atradnes).
2023. gada sezonā šī suga auga, salīdzinot ar citiem gadiem, ārkārtīgi raženi.
Jūlijā, spriežot pēc sociālajā tīklā Facebook publicētajiem pietiekamas kvalitātes attēliem,
Rīgā un tās apkārtnē bija uzietas trīs jaunas atradnes. Augusta/septembra mijā Inčukalna pagasta ziemeļaustrumu daļā,
kura tika no mūsu puses visai regulāri apsekota, nepilna kvadrātkilometra platībā suga bija pēkšņi uzradusies 6 jaunās vietās!
Tajā pašā nedēļā šādu sēni uz Līgatnes dabas taku Sēņu dienu atnesa kāds apmeklētājs. Taču, kā jau varēja sagaidīt,
sekojušajos gados sastopamības biežums atkal nokritās apmēram iepriekšējo gadu līmenī, tā ka suga joprojām paliek ļoti reti sastopama.
|
| EN |
Latvijas jaunajā Sarkanajā grāmatā (2025. gada)
šī suga figurē kā stipri apdraudēta (Endangered) |
EN |
Attēlu melbaltās versijas tiks tuvākajā laikā aizstātas ar krāsainām
Elijas mušmires cepurīte ir smilškrāsā vai gaišā okerkrāsā, baltu plēksnīšu mēreni izraibināta,
un ar izteikti rievainu malu. Kātiņu apjož necils gredzens.
Lai arī parasti aug zem ozoliem vai citu sugu lapkokiem, paretam var būt arī zem priedes (kā šeit),
ja vien tuvumā ir arī kāds lapkoks (šeit bija ozols).
Kamēr Elijas mušmire vēl ir jauna un tās cepurīte nav atpletusies (ir gandrīz lodveida),
plēksnītes ir izkaisītas pa tās virsu diezgan blīvi un vienmērīgi.
Cepurītei arvien vairāk atplešoties (līdz praktiski plakanai, vecumā pat nedaudz ieliektai),
plēksnīšu klājiens top arvien retinātaks un nevienmērīgāks.
Kātiņš ir slaids, augstumā lielāks par cepurītes diametru; sākumā balts, vēlāk brūngans;
bieži mazliet S-veidā saliekts (bet ne vienmēr - sk. zemāk).
Elijas mušmires lapiņas ir baltas un brīvas (kātiņam nepievienotas).
Kātiņu (kurš reizēm ir tikpat kā taisns, S-veidā nesaliekts) apjož necils gredzens,
Kātiņa lejasgalu ieskauj balta maksts, kurai mēdz būt raksturīgs apmalojums (sk.
augstāk). Šī maksts dažkārt ir iegrimusi dziļi augsnē (pat lidz 6 cm).
Mušmirēm raksturīgo balto plēksnīšu - vispārējā (visu augļķermeni sākotnēji ieskāvušā) plīvura atlieku -
pieaugušai Elijas mušmires parasti ir diezgan maz, turklāt tās mēdz atrasties pārsvarā cepurītes malā.
Šīs lappuses foto ir no mūsu pamanītām un regulāri apsekotām atradnēm Gaujas nacionālajā parkā, Inčukalna pagasta ziemeļaustrumos.
|
Vēl citus eksemplārus skat. tepat mūsu vietnē, sugas
papildlappusē.
|
