|
Bumbuļveidīga, diezgan neregulāras formas askusēne ar caurmēru 4-10 cm (paretam līdz 15 cm) un tipiskāko svaru 50-300 g
(reti līdz 500 g), kura aug pazemē līdz 10 cm dziļumā, taču vecumā nereti izspraucas pa daļai virszemē.
Jaunai sēnei virsmiziņa ir bālgana un gluda, vēlāk kļūst brūngana, kā arī krunkojas un plaisā.
Augļķermeņa iekšiene sākumā gandrīz balta ar pelēcīgu dzīslojumu, kurš griezumā veido marmoram līdzīgu faktūru, un tikpat kā bez smaržas.
Ar laiku iekšienes pamatmasa un dzīslojums attiecīgi dzeltē un brūnē, bet aromāts kļūst arvien stiprāks un visai specifisks.
Aug rudens pusē (Latvijā līdz šim ir atrasta jūlijā un augustā) gan lapkoku, gan skujkoku mežos pa vienai vai arī mazās grupās.
Par sastopamības biežumu Latvijā nav īsti skaidrs: novērota vairākviet Rēzeknes novadā (turklāt ievērojamā skaitā)
un kaimiņos, kā arī dažviet Aizputes novadā; turpretī citur mūsu zemē līdz šim (2022) nav manīta.
Ēdama, taču skaitās daudz mazāk vērtīga nekā īstās trifeles (Tuber sp.).
|
|
Par sugas atrašanu Latvijā ir vairākkārt ziņots jau XX gadsimtā, taču vienmēr bez konkrētiem apliecinājumiem -
sēnes parauga vai vismaz skaidriem foto. Tādējādi Latvijā ir pirmoreiz pārliecinoši konstatēta tikai 2015. gadā,
kad Rēzeknes novadā sēnes ievērojis Jevgēņijs Dokuto, bet Diāna Meiere noteikusi atraduma piederību šai sugai.
2016. gadā uzieta arī dažviet Aizputes novadā. 2017. gadā, kad baltā cūktrifele bija Gada sēnes statusā,
kļuvis zināms par atradnēm vēl vairākās Rēzeknes novada vietās (turklāt uziets ārkārtīgi liels eksemplārs - ap 900 g).
2019. gadā suga pamanīta arī Viļakas novada Vecumu pagastā (resp., tajā pašā reģionā, kurā ir Rēzeknes novads).
2022. gadā uzieta Jēkabpils novada Dignājas pagastā (resp., šoreiz jau ievērojamā atstatumā no iepriekš zināmajām
Latgales reģionā atradnēm).
|
