No Latvijas mikoloģijas vēstures

F.E. Štolls (Ferdinand Erdmann Stoll) ir ievērojams XX g.s. pirmās puses baltvācu zinātnieks, kurš savu darbu un zināšanas ir veltījis dabas izpētei un aizsardzībai. Galvenās viņa darbības jomas bija ornitoloģija un mikoloģija.

F.E. Štolls dzimis 1874. gada 3. oktobrī Daugavgrīvas mācītājmuižā pie Rīgas. Pēc mācībām Rīgas pilsētas ģimnāzijā apguvis dermoplastiku Berlīnē “Linnaea” institūtā. 1893. gadā iestājās Rīgas dabaspētnieku biedrībā, ar kuru bija saistīta visa tālākā F.E. Štolla dzīve un darbs. No 1895. gada viņš bija šīs biedrības muzeja Ornitoloģijas nodaļas vadītājs.

No 1917. gada strādāja par dabaszinātņu skolotāju vairākās Rīgas vācu skolās. Lasījis daudzas lekcijas gan Latvijā, gan arī ārzemēs. Gadu no gada organizējis sēņu izstādes, tādejādi paplašinot iedzīvotāju zināšanas par sēnēm. 1939. gadā F.E. Štolls devās uz Vāciju un 1942. gadā dibināja Putnu aizsardzības staciju “Kranichbruch” pie Šnābelas. Vēlāk Lērē Dabas aizsardzības un dzimtenes vēstures muzejā izveidoja un vadīja muzeja dabas nodaļu. 1955. gadā apbalvots ar Valsts nopelnu krustu (Bundesverdienstkreuz). Mira Heselē, Vācijā, 1966. gada 21. septembrī.

No lielākajām F.E. Štolla publikācijām jāmin “Tier- und Pflanzenleben am Rigaschen Strande” (Dzīvnieku un augu dzīve Rīgas Jūrmalā) 1931. gadā un “Latvijas sēnes”, kas 1934. gadā publicētas “Jaunā zinātnieka“ sērijā.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados F. E. Štolls pievērsās Latvijas sēņu izpētei. Tajā laikā viņš ir vienīgais cepurīšu sēņu pētnieks Latvijā. F.E. Štolls nevāca sēņu herbāriju, bet savus sēņu atradumus rūpīgi izpētīja un zīmēja. Zīmējumu lapās redzamas ne tikai pašas sēnes, bet tur atrodami arī dati par sēņu bazīdiju, asku un sporu izmēriem; visām sēnēm minētas to atradnes un ievākšanas laiks. Šajā sēņu akvareļu zīmējumu kolekcijā ir tādas retas un interesantas sēnes kā Elija mušmire (Amanita eliae), parazītiskā samtbeka (Boletus parasiticus), sekstainā zemeszvaigzne (Geaster pectinatum), Šveinica piepe (Polyporus schweinitzii), punktainā poronija (Poronia punctata), krokainā kazbārde (Sparassis crispa) u.c. F.E. Štolla meita Katarina Bikeriha-Štolla, sekojot sava tēva novēlējumam, zīmējumu kolekciju 1998. gadā dāvināja Latvijas Universitātes muzeja Botānikas nodaļai, kur tas glabājas arī šobrīd. Viņa sēņu akvareļu zīmējumu kolekcija un publicētie darbi veido to zelta fondu, uz kura pamatojas turpmākie šo sēņu pētījumi, kuri veikti jau 20. gadsimta otrajā pusē.

2000. gadā Latvijas Dabas muzejs ar F.E. Štolla bijušā skolnieka D.A. Lēbera atbalstu izdeva grāmatu “Latvijas sēnes. F.E. Štolla akvareļi”. Grāmatā ir zinātnieka biogrāfija, svarīgāko publikāciju saraksts un 162 Latvijas sēņu akvareļi. Katrai Ferdinanda Štolla attēlotajai sēnei ir norādīta tās atrašanas vieta un gads. Lai grāmata varētu kalpot arī kā neliela rokasgrāmata sēņu pazīšanai, attēlotajām sēņu sugām norādītas to augtenes, substrāts, augšanas laiks, sastopamības biežums.

Latvijas dabas pētnieku Fjodoru Būholcu, kura zinātniskā darbība norisinājās 19.gs. beigās un 20.gs. pirmajā ceturksnī, droši varam saukt par Latvijas pirmo mikologu. Edgara Vimbas biogrāfisko rakstu par viņa dzīvi un darbību lasiet šeit.

Daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem, kuri mīl sēņot, būs labi pazīstamas Viļa Lūkina sarakstītās grāmatas par sēnēm: “Bērzlapes” (1973), “Bekas” (1978), “Pienaines“ (1979), “Mušmires un atmatenes” (1981), visbeidzot, “Pūkaines” (1984). Edgara Vimbas biogrāfisko rakstu par šo latviešu juristu, kurš ir daudz plašāk pazīstams kā sēņu pētnieks, lasiet šeit.

Aleksandrs Pučko, lai arī okupācijas varas netaisnīgi atstādināts no pasniedzēja un pētnieka darbības augstskolā, ir bijis viens no sava laika perspektīvākajiem sēņu pētniekiem Latvijā. Edgara Vimbas biogrāfisko rakstu par viņu lasiet šeit.

Arvīdu Eduardu Apini par savējo uzskata mikologi uzreiz divās valstīs - Latvijā un Anglijā. Un gan vieniem, gan otriem ir solīds pamats tā darīt - viņa pētnieciskā darbība šajās valstīs. Edgara Vimbas biogrāfisko rakstu par viņu lasiet šeit.

Arnolds Amoliņš, lai arī mikoloģijā ir bijis tikai amatieris, ir izzinājis Latvijas bērzlapju valstību tik pamatīgi kā neviens cits. Māras Eipures un Edgara Vimbas biogrāfisko rakstu par viņu lasiet šeit, bet zemāk skatiet viņa "Bērzlapju noteicēju".

Noteicējā (vācu val.) tika iekļautas it visas līdz 2005. gadam Latvijā konstatētās bērzlapju sugas
(Russula spp.), no kurām būtisku daļu pirmo reizi mūsu zemē bija konstatējis pats Arnolds Amoliņš.
(Saskaņā ar mūsdienu pētījumiem, ne viena vien šajā noteicējā figurējošā suga vai varietāte vairs
netiek atzīta par tādu, proti, tā ir iekļauta kādas citas bērzlapju sugas paplašinātajā koncepcijā.)


Foto: E. Mūkins

Pirmās ziņas par Latvijas sēnēm atrodamas J.B.Fišera darbā “Versuch einer Naturgeschichte von Livland”, 1. izdevumā, kas iznāca 1778. gadā Leipcigā. 2. papildinātais un pārstrādātais izdevums iznāca 1791. gadā Kēnigsbergā.

Šajā darbā galvenā uzmanība būs veltīta mikobiotas sastāva pētījumiem. Taču te nepieciešams uzsvērt, ka Latvijas mikobiotas pētījumi vienmēr bijuši ļoti cieši saistīti ar fitopatoloģiskajiem pētījumiem.

Pirmajos darbos Igaunijas un Latvijas materiāli aplūkoti kopā, jo daļa Igaunijas ietilpa Livonijas sastāvā. Tāds ir Fišera darbs, tādi ir E.V.Drimpelmana, Ch.A.Dītriha, D.Ch.Grindeļa, V.Ch.Frībes, K.E.Merklina, K.A.Heigela, F.A.Būzes, E.Volfa u.c. darbi 19.gs., bet no vēlākiem šāda rakstura darbiem jāmin F.Būholca, L.Arefjeva, F.Ferles u.c. darbi.

Liela nozīme mikobiotas pētīšanā bija 1845. gadā dibinātajai Rīgas dabaspētnieku biedrībai. Šīs biedrības sēdēs ar referātiem par mikoloģiskiem jautājumiem uzstājās K.A. Heigels un F.A.Būze. Biedrības rakstos publicēti K.E.Merklina darbi par kartupeļu lakstu puvi (1846-1858), kas tikko kā bija parādījusies Baltijas teritorijā. 1866. gadā publicēts J.H.K.Kavala raksts par sēņu nosaukumiem Kurzemē. 1870. gadā F.A.Būze publicēja ziņojumu par Claviceps atrašanu uz Molinia un Glyceria fluitans Rīgas apkārtnē. 19.gs. 70.-os un 80.-os gados Rīgas dabaspētnieku biedrības rakstos parādījās R.Volfa publikācijas par parazītiskajām sēnēm. Sevišķi jāatzīmē viņa raksti par Aecidium pini un labību rūsas sēnēm. 1890. gadā V.Roterts publicēja savu darbu par Rīgas apkārtnes gļotsēnēm, bet 1898. gadā par sklerocijiem uz Melampyrum pratense. Publicēti arī daudzi populārzinātniski referāti un ziņojumi par A.De-Barī darbību u.c.

Jāatzīmē H.A.Dītriha darbs “Blicke in die Cryptogamenwelt der Ostseeprovinzen” un viņa eksikāts “Plantarum florae balticae”, kas iznāca laikā no 1852. līdz 1857. gadam.

No 1862. gada pēc Rīgas politehniskā institūta dibināšanas ar mikoloģijas un fitopatoloģijas problēmām sāka nodarboties Lauksaimniecības nodaļas pasniedzēji un studenti. Lauksaimniecības nodaļā no 1897. līdz 1915. gadam strādāja prof. F.Būholcs (ar pārtraukumiem), kurš galvenokārt nodarbojās ar pazemes sēņu pētījumiem. Taču F.Būholcs uzrakstījis arī daudzus darbus par citām sēņu grupām, to attīstību, morfoloģiju un izplatību. F.Būholca vadībā strādāja jaunie mikologi un fitopatologi. Tādejādi institūts kļuva par centru, kur grupējās vietējās floras un mikobiotas pētnieki.

Šo laiku var raksturot kā F.Būholca un viņa skolnieku darbības periodu. No F.Būholca skolniekiem jāatzīmē A.Bondarcevs un latviešu agronoms un botāniķis J.Bickis. No 1901. gada F.Būholcs lasīja botaniku un zooloģiju institūta Lauksaim- niecības nodaļas studentiem. No publicētajiem F.Būholca darbiem jāatzīmē pārskati par Boletus ģinti, rūsas sēnēm, peronosporālēm. F.Būholcs publicējis arī vairākus augu slimību sarakstus. Daži no tiem sastādīti kopīgi ar citiem autoriem: A.Bondarcevu un O.Ekmani. Tā 1903. gadā parādījās F.Būholca un A.Bondarceva raksts par 1902. gada vasarā Rīgas apkārtnē savāktajām parazītiskajām sēnēm.

Kopā ar A.Bondarcevu F.Būholcs izdeva Krievijas sēņu eksikātu (Fungi rossici exsiccati). Eksikātu izdeva no 1915. gada divās sērijās - А un Б. А sērijā ievietoja parastas, bieži sastopamas sēnes, galvenokārt kultūraugu slimību ierosinātājas, bet sērijā Б – reti sastopamas parazītiskās sēnes, savvaļas un kultūraugu slimību ierosinātājas. Abās sērijās bija materiāli arī no Baltijas un, protams, arī no Latvijas. Līdz 1918. gadam bija sagatavoti 8 sējumi – pa 4 sējumiem no katras sērijas. I, II, XI un XII sējumu sagatavoja prof. F.Būholcs, pārējos kopīgi ar A.Bondarcevu.

J.Bickis, prof. F.Būholca skolnieks, 1910. gadā pabeidza Rīgas politehnisko institūtu un aizstāvēja diplomdarbu “Обзор пероноспоровых Прибалтийского края и главным образом фитофторы”. Pēc institūta beigšanas J.Bickis strādāja Priekuļos, kur vadīja lauksaimniecības skolu. 1913. gadā J.Bickis Priekuļos organizēja Baltijas kultūraugu aizsardzības staciju, kuru 1914. gadā pārdēvēja par Baltijas bioentomoloģisko staciju. Šī stacija kļuva par jaunu centru ne tikai fitopatoloģiskajiem un entomoloģiskajiem, bet arī mikoloģiskajiem pētījumiem.

Sākot ar 1905. gadu, lauksaimniecības žurnālos parādās J.Smaroda zinātniski populārie raksti. J.Smarods vāca mikoloģiskos materiālus un sūtīja tos izcilajam krievu mikologam A.Jačevskim. Turpmāk tādi sakari J.Smarodam izveidojās arī ar F.Būholca skolnieku A.Bondarcevu. Mikoloģisko materiālu vākšanu J.Smarods turpināja arī Pirmajā pasaules karā Galīcijas frontē.

No 20.gs. sākuma zinātniekiem jāmin agri mirušais L.Arefjevs, kurš pētīja rūsas sēnes. L.Arefjevs uzrakstīja un publicēja divus darbus: ”Виды рода Uromyces Прибалтийского края” un ”Виды рода Puccinia Прибалтийского края”. Pēdējais darbs aptver tikai tās Puccinia ģints sugas, kuras parazītē uz Cyperaceae un Poaceae (Graminae) dzimtas augiem.

Jāmin arī A.Groses pētījumi par Sclerotinia pyrolae, F.Ferles – par Kurzemes un Vidzemes mikobiotu, V.Paškina – par āboliņa vēzi u.c.

Baltijas bioentomoloģiskās stacijas darbs aktivizējās pēc Pirmā pasaules kara, kad stacijas biroju no Priekuļiem pārcēla uz Rīgu un kad par stacijas vadītāju kļuva agronoms M.Eglītis (J.Bickis pārgāja darbā Latvijas Universitātē). 1923. gadā staciju pārdēvēja par Latvijas augu aizsardzības institūtu.

1922. gada vasarā stacijā sāka strādāt J.Smarods. No šī gada J.Smarods ļoti intensīvi sāka vākt mikoloģiskos materiālus. 20.-os gados J.Smaroda Latvijas mikobiotas materiāli ir publicēti institūta ikgadējās atskaitēs, kā arī populāri zinātnis- kajos žurnālos. 1928. gadā iznāca M.Eglīša augu slimību noteicējs. Šī grāmata faktiski ir vienīgais šāda veida izdevums līdz pat mūsu dienām latviešu valodā.

No 1930. gada institūtā sāka strādāt jauni līdzstrādnieki: H.Eglītis, P.Pētersons un A.Ķirulis. Pēdējais bija arī Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas docents. Viņš savāca diezgan plašu mikoloģisko herbāriju, kas tagad glabājas LLA fito- patoloģijas katedrā. Daļa no šī herbārija gājusi bojā Otrā pasaules kara laikā.

Kārlis Starcs strādāja institūtā no 1923. gada par botāniķi. Viņš savāca bagātu gan ziedaugu, gan arī sporaugu, tai skaitā sēņu herbāriju, kurš tagad atrodas LU Bioloģijas fakultātē. Savākto materiālu vairākumā gadījumi K.Starcs sūtīja noteikšanai ārzemju mikologiem.

1930. gadā publicēts Latvijas augu aizsardzības institūta pirmais rakstu krājums, 1932. gadā – otrs. Pēc tam šī sērija pārtraucas. Abos krājumos bez fitopatoloģiska rakstura darbiem publicēti arī J.Smaroda raksti par Latvijas mikobiotu.

Sākot no 1931. gada, J.Smarods izdeva Latvijas sēņu eksikātu (Fungi latvici exsiccati). Līdz 1956. gadam J.Smarods sagatavoja 27 sējumus ar 1350 paraugiem. Pēc J.Smaroda nāves Vissavienības augu aizsardzības institūta Baltijas filiāles zinātniskā līdzstrâdniece I.Žerbele un LVU docents E.Vimba sagatavoja un izdeva vēl 28. sējumu ar 50 paraugiem. 30.-os gados J.Smarods publicēja vairākus rakstus par Latvijas mikobiotu (žurnālā “Daba” un “Daba un Zinātne”). Kopā ar ungāru mikologu G.Mēsu (G.Moesz), kā arī patstāvīgi J.Smarods aprakstīja vairāk nekā 30 zinātnei jaunas sēņu sugas. Viņa vārdā nosauktas piecas sēņu sugas Diplodina, Entylomella, Leptosphaeria, Septoria un Valsella ģintīs.

1938. gadā iznāca M.Eglīša grāmata “Augu slimības”. Tā bija lieliska mācību grāmata ne tikai fitopatologiem, bet arī mikologiem. M.Eglītis pārstāvēja Latvijas fitopatoloģijas fizioloģisko novirzienu.

No fitopatologiem, kas piedalījušies arī mikoloģisku materiālu vākšanā, jāmin J.Šķipsna (strādāja Latvijas augu aizsardzības institūtā no 1929. gada; pēc Otrā pasaules kara Stendes izmēģinājumu stacijā - fitopatologs) un V.Kalniņa (strādāja institūtā no 1935. gada). Fitopatoloģijā un mikoloģijā strādāja I.Peniks – cukurbiešu kaitēkļu un slimību speciālists. Viņa diplomdarbs bija veltīts universitātes botāniskā dārza mikobiotai (1932. gadā; darbs nepublicēts). 20.gs. 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā asistents A.Apinis pētīja tādu neparastu sēņu ekoloģisko grupu kā ūdenssēnes - sēnes, kuras uz dažādiem substrātiem attīstās ūdenī. A.Apinis saprolegniju dzimtu iedalījis 3 apakšdzimtās un Latvijas ūdenssēņu floru papildinājis ar 50 sugām. Šīs sēnes bieži atrodamas arī augsnē. Achlya un Archilegnia ģintīs citoloģiski pētījis reprodukcijas orgānu attīstību un kodola fāzu maiņu. Interesanti atzīmēt, ka A.Apinis jau studiju laikā saņēmis I godalgu par konkursa darbu “Pētījumi par Latvijā atrastām ūdens sēnēm”. A.Apiņa pētījumu rezultāti publicēti universitātes botāniskā dārza rakstos.

Pārskatu par Latvijas sēnēm šajā laikā publicējis H.Skuja rakstu krājuma “Latvijas zeme, daba un tauta” II sējumā (1936).

Par mikoloģiskajiem vākumiem Latvijā publikāciju uzrakstīja igauņu mikologs E.Lepiks (1933). E.Lepiks publicējis arī pārskatu (1928) par mikobiotas pētījumiem Baltijā, kā arī bibliogrāfijas rādītāju (1930).

Šajā laikā ar sēņu pētīšanu nodarbojās arī prof. A.Zāmelis. Plašus cepurīšu sēņu pētījumus veicis F.E.Štolls. Plašām lasītāju masām bija pazīstama viņa populāri zinātniskā grāmata “Latvijas sēnes” (1934). F.E.Štolls arī aprakstīja zinātnei jaunu Coprinus ģints sēni – kāpu tinteni (Coprinus dunarum), kā arī publicēja zinātniskus rakstus, galvenokārt par Latvijas cepurīšu sēnēm. Sevišķi vērtīga ir F.E.Štolla Latvijas sēņu akvareļu zīmējumu kolekcija. Šajā kolekcijā 137 mapēs atrodas 1100 atsevišķas lapas ar lieliski izpildītiem sēņu zīmējumiem, kuriem pievienotas ziņas par attiecīgo sēņu atradnēm, sporu lielumu, sēņu latviskajiem nosaukumiem. Šajā kolekcijā atrodas tādu Latvijā reti sastopamu sēņu kā Amanita eliae, Amanita excelsa, Boletus parasiticus, Boletus radicans, Boletus erythropus, Cantharellus umbonatus, Geaster pectinatus, Gyrocephalus rufus, Gyromitra gigas, Nyctalis asterophora, Polyporus schweinitzii, Poronia punctata, Sparassis racemosa, Tulostoma mammosum u.c. attēli. Kolekciju daudzus gadus pēc Otrā pasaules kara glabāja viņa meita K.Bikericha-Štolla Potsdamā. Tagad kolekcija glabājas LU Bioloģijas fakultātē.

Savās floristiskajās ekskursijās sēnes vācis arī pazīstamais botāniķis K.R.Kupfers. Jāmin viņa publikācija par Moricsalas veģetāciju, kurā sniegtas ziņas arī par sēnēm.

40. gadu sākumā A.Ķirulis un K.Starcs sagatavoja un izdeva kultūraugu slimību eksikātu, kurš saturēja 200 paraugus.

A.Apinis kopīgi ar stud. A.Pļaviņu un A.Rēveli pētījis augstāko augu sakņu bioloģiju, pētot anatomiski sakņu simbiozi ar sēnēm Latvijas divdīgļlapjiem. No 766 pētītajām sugām mikoriza atrasta 491 sugai. Norādīts arī, ka, apmēram tādos pašos apjomos, mikoriza sastopama kultūraugiem.

Šajā laikā, beidzot fakultāti, studenti izstrādāja kandidāta darbus. Tā 30. gadu sākumā pētījumus par labulbēnijām pēc prof. N. Maltas ierosinājuma veicis A.Briedis. Labulbēnijas - savdabīgas asku sēnes, kuras ir skrejvaboļu, peldvaboļu, īsspārņu un dažu citu vaboļu dzimtu ektoparazīti. A.Briedis savā pētījumā Latvijā atradis 15 Laboulbenia ģints sugas.

30. gadu beigās darbu “Latvijas Universitātes botāniskā dārza parazītisko sēņu flora” (1939) izstrādā I. Peniks. Botāniskajā dārzā veikts arī M.Grēvera pētījums “Latvijas Universitātes botāniskajā dārzā kultivēto augu mikoridza” (1939).

Kandidāta darbus, acīm redzot, A.Apiņa vadībā izstrādājuši A.Ozers “Saprolegnia monoica Pringsheim oogonu attīstība un oosporu dīgšana”(1939) un G.Šers ”Achlya stellata un Traustotheca clavata attīstības cikls” (1940).

Apinis A.1929. Untersuchungen ūber die in Lettland gefundenen Saprolegniaceen nebst Bemerkungen über einige andere Wasserpilze. Acta Horti Bot. Univ.Latv. 4(1/3):206-246.

Apinis A. 1933. Fertilization of Oospheres by Planogametes in Saprolegniaceae. Acta Horti Bot. Univ. Latv. 8 (1/3):103-121.

Bazarewski SW. 1915. Über den sogenannten “Wunderpilz” in den baltischen Provinzen. Korr.-Bl. 57: 61-69.

Bernhardt R. 1880. Unechte Trüffel (Elaphomyces granulatus) aus Lindenruh. Korr.-Bl.23:39.

Bickis J. 1915. Baltijas Bioentomoloģiskās stacijas darbība. Baltijas lauksaimnieks 1915(3): 46-48, (5):84-86, (8): 150-152.

Bickis J. 1918. Augu slimības un kaitēkļi. Latvijas lauksaimnieks 1918. (4):45-46.

Bitcky J. 1915. Baltijas bioentomoloģiskās stacijas Darbības pārskats par 1914.gadu. Rīgā.

Bondarcev A.S., Bucholtz F. 1903. Pilzparasiten des Sommers 1902 in der Umgebung von Riga. Zeitschr. Pflanzenkr. 13:217-220.

Bondarceva-Monteverde V.N. 1923. De fungo novo in ramulis vivis Equiseti sylvatici. Ботанические материалы Института споровых растений Главного бот. сада РСФСР. 2/2/:18.

Bretfeld K. 1888. Vortrag über eine Anzahl von mikroskopischen Pilzen auf den Pflanzen des Rigaschen Strandes vielfach vorkommen. Korr.-Bl. 31:28.

Briedis A. 1932. Laboulbeniaceae in Latvia. Acta Horti Bot. Univ. Latv. 7(1/3):131-134.

Bucholtz F. 1900-1915. Referāti par Baltijas sēnēm.Korr.-Bl. 43:49-51 (1900); 44:32-33 (1901); 45:134 (1902); 47:1,10 (1904); 48:46-47 (1905);49:119 (1906); 57:3,4,13,27 (1915).

Bucholtz F.1902. Beiträge zur Morphologie und Systematik der Hypogaeen Russlands. Berlin.

Bucholtz F.1903. Zur Morphologie und Systematik der Fungi hypogaei. Ann.Myc. 1:152-174.

Bucholtz F. 1904.Ūber die bei Bullen gefundenen unterirdischen Rhizopogon rubescens, Claviceps microcephala und Lentinus lepideus. Korr.-Bl.47:23.

Bucholtz F. 1904. Ūber die Boletusarten der Ostseeprovionzen Russland. Korr.-Bl.47:29-49.

Bucholtz F. 1904. Bemerkungen über das Vorkommen des Mutterkorns in den Ostseeprovinzen Russlands. Korr.-Bl. 47:57-64.

Bucholtz F. 1905. Die Pucciniaarten der Ostseeprovinzen Russlands. Archiv für Naturkunde Liv-, Ehst- und Kurlands. Jurjev (Dorpat). B.XIII, Lief. 1. 1-60.

Bucholtz F. 1905.Verzeichnis der bisher in den Ostseeprovinzen Russlands bekannt gewordenen Pucciniaaarten. Ann. Myc. 3:437-461.

Bucholtz F.1905. Nachträgliche Bemerkungen zur Verbreitung der Fungi hypogeii in Russland. Bull.Soc. Natur. Moscou II,18 (4):335-343.

Bucholtz F.1907. Vortrag über die Verbreitung des Stachelbeermehltaues. Korr.Bl.50:273.

Bucholtz F.1907.Zweiter Nachtrag zur Verbreitung Hypogaeen in Russland. Bull. Soc. Imper.Natur., Moscou 21 (4):431-492. [Année 1907. Izdoš. g. 1908. ?]

Bucholtz F.1908. Verzeichnis der bisher in den Ostseeprovinzen Russlands bekannt gewordenen Myxogasteres. Korr.Bl.51:93-108.

Bucholtz F.1909. Verzeichnis der bisher für die Ostseeprovinzen Russlands bekannr gewordenen Peronosporineae. Korr.Bl.52:161-172.

Bucholtz F. 1912. Beiträge zur Kenntnis der Gattung Endogone Link. Beihefte Bot. Centralbl.29:147-222.
Bucholtz F. 1915.-1916. Fungi rossici exsiccati Ser.A, fasc. I-IV. Ser. Б, fasc. XI-XIV.

Bucholtz F. 1922. Mycologische Notizen. Sitzungsber. Naturforscher Ges. Tartu 28:10-11.

Bucholtz F., Ekmann O. 1919. Über die Verbreitung der Brandfpilze (Ustilagineae) in Ostbalticum. Sitzungsber. naturforscher Des. Dorpat. 26:47-70.

Buhse F.A. 1851. Notiz über eine Monstrosität bei Agaricus integer. Corr.Bl.4:110.

Buhse F.A. 1854. Über die bisherigen Leistungen zur Erfiorschung der Naturhistorischen Verhhältnisse der Oztsee-Provinzen. Corr. Bl.7:35-46.

Buhse F.A. 1885. Über Polyporus laccatus und Tremella juniperina. Korr.Bl.28:32.

Dietrich H.A. 1852-1857. Plantarum florae balticae cryptogamarum. Centuriae I-IX. Revaliae.

Dietrich H.A. 1856. Blicke in die Kryptogamenwelt der Ostseeprovinzen.-Arch.Naturk.Liv-,Ehst-u. Kurl.II,1. 261- 414.
Drümpelmann E.W. 1809-1810. Flora livonica.

Eglītis M. 1913. Atskats uz Bio-entomoloģiskās stacijas darbību no 1913.līdz 1922.g.

Ferle Fr. 1906. Verzeichnis parasitischer Pilze, soweit diesselben in den Jahren 1907-1912 vom Verfasser in Livland und Kurland gefunden worden sind. Korr.Bl.55:103-106.

Fischer J.B. 1778. Versuch einer Naturgeschichte von Livland. 1 Auflage. Leipzig. S.315-320.

Fischer J.B. 1784. Zusätzezu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland. Riga.

Fischer J.B. 1791. Versuch einer Naturgeschichte von Livland. 2. Aufl. Königsberg. S.

Friebe W.Ch. 1805. Oekonomisch-technische Flora für Liefland, Ehstland und Kurland. Riga.

Heugel C.A. 1854. Referat über den Zustand unserer Kenntnis über der Kryptogamenflora der Ostseeprovinzen. Corr.Bl. 7:65-66.

Jurevičs V. 1939. Egļu sakņu un stumbra trupe. Mežsaimniecības rakstu krājums. XVII Rīgā.

Kämmerling E.1880. Aus Kemmern gesammelter Hexenbesen auf der Kiefer. Corr.Bl. 23:28.

Kawall J.H.K. 1866. Pilze in Kurland nach ihren Benennungen und mit versuchter Deuchtung einiger derselber. Magazin 13 (3):77-80.

Kirchstein W. 1938. Über neue, seltene und kritische Ascomyceten und Fungi imperfecti. Ann.Myc.36(5/6):367-400.

Kirchstein W. 1939. Über neue, seltene und kritische Ascomyceten und Fungi imperfecti. Ann.Myc 37(1/2):88-140.

Kirchstein W.1941. De plerisque novis ascomycetibust paucis novis Fungi imperfecti. Hedwigia 80:119-137.
Kirchstein W.1944. Über neue, seltene und kritische Kleinpilze. Hedwigia 81:193-221.

Korrespondenzblatt des Naturforscher Vereins zu Riga. Dažādi referāti 59 /7/,36 (1927), 60:14,16,19,36 (1930), 64:30 (1924).

Kupffer K.R. 1924.,1927., 1934. Par interesantām zemāko augu sugām. Korr.Bl.58:53, 57-59, 59:/9/-/10/, 61:6.

Kupffer K.R. 1931. Die Naturschonstätte Moritzholm. Arbeiten des Naturforschervereins zu Riga. Neue Folge. Heft XIX. S. 76-101.

Kupffer K>R. 1934. Floristische und kritische Notizen über ostbaltischen Pflanzen Korr.Bl.61:224-225.

Ķirulis A. 1942. Mikroskopiskās sēnes kā augu slimību dabīgie ienaidnieki Latvijā.Jelgavas LA raksti. Laujsaimniecības fakultāte.1:479-536.

Lepik E. 1928. Überblick über die Erforschung der ostbaltischen Pilzflora. Zeitschr. f. Pilzkunde B.12 (Alte Folge) B.7. (neue Folge) Zehntes Heft. S. 145-149.

Lepik E. 1930. Bibliographische Beitrage zur Ostbaltischen Pilzflora. I. (1791,1921). Sitzungsber. Naturf. Ges. Univ. Tartu 36:27-88.

Lepik E. 1933. Einige Pilzfunde aus Lettland. Sitzungsber. Naturf. Ges. Univ. Tartu 39:169-182.

Lindau G. 1913. Über medusomyces Gisevii, eine neue Gattung und Art der Hefepilze. Berichte Deutsch.Bot. Ges. 31:243-248.

Loewis of Menar Lipskaln O. 1884. Mitteilung über das Vorkommen der Spitzmorchel am Aa Ufer. Sitzungsber. Naturf. Ges. Univ. Dorpat 6:390-391.

Merklin K.E. 1848. Die Kartoffelkramkheitenin den Ostseeprovinzen Cur-, Liv- und Ehstland in den Jahren 1846 und 1847. Arbeiten Naturf. Ver. Riga I (3):373-427.

Merklin C.E. 1856. Nachtragliche Bemerkungen zur Kartoffelkrankheiten. Bull.Soc. Naturn. Moscou 3:301-306.

Merklin C.E. 1846.,1847.,1858. Par kartupeļu slimībām. Korr. Bl.10:22;14:64;15:74-76.

Moesz G.1939. Neue Pilze aus Lettland. VI Botanikai Közlemenyek 36 (1-2):24-32.

Moesz G.1941. Neue Pilze aus Lettland. VII Botanikai Kozlemenyek 38 (1-2):68-73.

Moesz G.1942. Neue Pilze aus Lettland. VIII Botanikai Kozlemenyek 39 (3-4):187-190.

Pētersons E. 1924. Uz kokiem un krūmiem 1923.g. konstatēto sēnīšu saraksts. Augu aizsaedzības institūts darbības pārskats no 1.V 1923.-1.V 1924. Rīga.

Pētersons E. 1928. Priežu skuju priekšlaicīgas nobiršanas cērloņi.Latvijas mežkopja kalendārs.

rothert W. 1898. Sclerotien in Früchten von Melampyrum pratense.Sitzungsb. Bot.Sekt. Naturforscherversamml. Kiev.8:224-245.

Rothert W. 1899. Sclerotien in Früchten von Melampyrum opratense. Bot. Centralbl.77—106.

Rothert W. 1900. Über Sclerotien in Früchten von Melampyrum pratense. Flora od. allg. bot. Ztg.87:98-108.

Skuja H. 1926. Fund eines grösseres Exemplaresvon Globaria bovista L. bei Riga. Acta Horti Bot.Univ. Latv. 1(1):69-70.

Skuja H. 1936. Sēnes. R.krāj. Latvijas zeme,daba un tauta. II. Rīgā. 92.-126.lpp.

Smarods J. 1908. Par kultūras un dabā savvaļāaugošu augu sēnīšu slimībām, kas uzietas Latvijā 1908.g. Zemkopis.46.

Smarods J.1911. Piezīmes par augu slimībām no 1906-1911.gadam. Laikraksta “Tēvija”pielikumā 270,282.

Smarods J. 1923. 1924. Mikoloģiskas piezīmes. Latvij 501, 562, 598, 657 (1923), 699(1924).

Smarods J. 1928-1929. Materiāli Latvijas mikoloģiskai florai. Augu aizsardzības institūtadarbības pārskats 1923.-24.;1924.-25.;1925.-26.;1926.-27.;1927.-28.;1928.-29.

Smarods J. 1825. Ziņas par Latvijā 1924.g.vasarā novērotām kultūraugiem kaitīgām liekēžu sēnītēm. J.Bisenieka lauksaimniecības kalendārs.

Smarods J. 1930. Kultūraugu slimības 1929. gadā. Latvijas augu aiozsardzības institūta raksti 1:23-25.

Smarods J. 1930. Materiāli Latvijas mikoflorai. Latvijas augu aizsardzības institūta raksti.1:42-46.

Smarods J. 1930. Latvijā novērotās kultūraugiem kaitīgās sēnes. Lauksaimniecības Menešraksts (10):645-673.

Smarods J. 1932. Kultūraugu slimības 1930. un 1931.g. Latvijas augu aizsardzības institūta raksti 2:40-43.

Smarods J. 1932. Materiāli Latvijas mikoflorai. Latvijas augu aizsardzības institūta raksti 2:44-51.

Smarods J. 1940. Tulpēm kaitīogie sīkorganismi. Dārzkopības un biškopības žurnāls.V gads:25.

Smarods J. 1940. Rozēm kaitīgās sīksēnes. Dārzkopības un biškopības žurnāls. V gads:428.

Smarods J. 1940. Neļķēm kaitīgās sīksēnes. Dārzkopības un biškopības žurnāls. V gads:428.

Stoll F.E. 1915. Vortrag über Röhrenpilze bei Kielkond.2..(15.)IX 1913.Korr.Bl.57:4.

Stoll F.E. 1915.Vortrag über Boletus aestivalisvon Gross=Essern.30.IX 1913.Korr.Bl.57:6.

Stoll F.E. 1923.Gyrocephalus rufus Jacq. (Gallerttrichterling) in Lettland. Zeitschr. Pilzkunde II 2 (10-12):243

Stoll F.E. 1923. Die Boletusarten des Ostbaltischen Gebietes. Zeitschr. PilzkundeII 2(10-12) 215-221.

Stoll F.E. 1926. Die Wanderdüne bei Langasciem am Rigaschen Strande. Zeitschr. Pilzkunde II 5 (11):174-181.

Stoll F.E. 1926. [Artikel über Pilze] Jonk’s Baltischer Kalender für das Jahr 1927.:114-126.

Stoll F.E. 1927.Vortrag über unsere einheimische Pilze.2.XI 1924.Korr.Bl.59:15.

Stoll F.E. 1927. …Stoll gab zu einer Anzahl frischer Pilzer nähere Erklärungen… 15.XI 1924. Korr.bl.59:15.

Stoll F.E. 1927. Vortrag über Bauch- und Schlauchpilze. 18.V 1925. Korr.Bl.59:25.

Stoll F.E. 1927. Vortrag über das Pflanzen- und Tierleben auf der Wanderdüne bei Langasceem.1.III 1926. Korr.Bl. 59:32.

Stoll F.E. 1927. Sind der gelbliche Knollenblätterpilz Amanita mappa und die Speiselorchel Gyromitra esculenta giftig. Zeitschr. Pilzkunde II 7 (8):120-121.

Stoll F.E. 1929. Lettländische Pilze ..1928. Zeitschr. Pilzkunde II 8 (5):65-66.

Stoll F.E. 1930. [[Stoll] …beobachtete…über die mykologische Ausbeute einer mit Schülern unternommenen Excursion nach Magnusholm an der Dünamümdung. 23.V 1927. Korr.Bl. 60:15.

Stoll F.E. 1930. [Stoll] …besprach eingehend die in Sitzungssaal aufgestellte Pilzausstellung. 26.IX 1927. Korr.Bl. 60:16-17.

Stoll F.E. 1934. Vorläufige Mitteilungen über eine neue Pilzart –Coprinus dunarum sp. nov. von der Wanderdüne bei Langaszeem. 24.II 1930. Korr.Bl. 61:19.

Stoll F.E. 1934. Vortrag über Missbildungen bei Pilzen. 24.IX 1930. Korr.Bl. 61:19.

Stoll F.E. 1934. Vortrag über unsere einheimischen Morcheln und ihre Giftigkeit. 10.IV 1933. Korr.Bl. 61:82.

Stoll F.E. 1937. […Herr Stoll hat früher nur ein Exemplar dieser Morchel (Helvella lacunosa Afz.) gesehen]. 21.X 1935. Korr.Bl.62:44.

Stoll F.E. 1937. […Herr Stoll bestimmte den Pilz als Crucibulum vulgare Tul.] 4.XI 1935. Korr.Bl.62:45.

Stoll F.E. 1937. [Stoll]… sprach mit Vorzeigung selbst hergestellter Aquarelle und Photographien über Pilzausflüge im letzten Herbst.6.IV 1936. Korr.Bl. 62:47.

Stoll F.E. 1939. Lichtbildvortrag über Tiere und Pflanzen des Hochmoores. 3.V 1937.

Stoll F.E. 1939. Vortrag über Pilzstudien in Plānupe. 15.XI 1937. Korr.Bl. 63:11.

Vangenheim von Qualen F.Th. 1854. über unechte Trüffel welche bei Neubad im Sommer 1853 häufig gewesen und genossen worden sind, als Hymenangium virens Klotzsch. und Elaphomyces granulatus Nees. Corr.Bl. 7:60.

Weinmann J.A. 1836. Hymeno- et Gastero-mycetes hucusque in Imperio Rossico observatos. Petropoli.

Winkler C. 1877. Literatur und Pflanzenverzeichnis der Flora Baltica. Arch. Naturk.Liv-, Ehst-u. Kurl.II 7(4):387-490.

Wolf R. 1880. Vortrag über eigenen Forschungen über die Entwickelungsgeschichte auf der Kiefer schmarotzenden Aecidium pini. Corr.Bl. 23:9-12.

Wolf R. 1880. Vortrag über die Brandpilze auf unseren Getrewidearten. Corr.Bl.23:93-98.

Арефьев Л.А.1916.Виды рода Uromyces Прибалтийского края. Изв. и тр.с.-х. отд. Рижского политехн.ин.-та 3/2/:117-156.

Арефьев Л.А.1917.Виды рода Puccinia Прибалтийского края.Виды на Cyperaceae и Gramineae. Мат. по микологич. обслед.России 4: 27-111.

Бицкис 1915.Обзор Peronosporaceae Прибалтийского края и главным образом Phytophtora infestans de Bary Реферат Ф.Бухгольца Изв.и тр.с.-х.отд.Рижского политехн. ин.-та I /3/,отд. I:175-177.

Бицкис 19 .Отчет о деятельности Прибалтийской станции по борьбе с вредителями культурных растений при Рижском центральном сельскохозяайственном обществе на 1913 гю Венден.

Бондарцев А.С. [ bez gada, izdoš. v. un izdevuma] Грибные паразиты культурных и дикорастущих растений, собранные в окрестностях г. Риги летом 1902 г. 24 стр.

Бондарцев А.С. 1903.Грибные паразиты культурных и дикорастущих растений , собранные в окрестностях г. Риги летом 1902 г. Извю Бот. сада 3 /6/: 177-206.

Бондарцев А.С. 1904. Грибные паразиты культурных и дикорастущих растений , собранные в окрестностях г. Риги летом 1902 г.Бюлл. Бот. сада СПб 3.

Бухгольц Ф. 1902.Материалы к морфологии и систематике подземных грибов /Tuberaceae и Gasteromycetes/ с приложением описания видов, найденных до сих пор в пределах России. Рига.

Бухгольц Ф. 1910. Основы современной систематики сумчатых грибов. Тр.Бот. сада Юрьевского ун-та II /2/: 97-116.

Бухгольц Ф. 1910. О русских подземных грибах.В кн Дневник XI съезда русских естествоиспытателей и врачей.СПб.110.

Бухгольц Ф. 1911. Новые данные к морфологии и цитологии подземных грибов. Часть I Endogone Link.Рига.

Бухгольц Ф. 1915. Гербарий русских грибов /Fungi rossici exsiccati/.I и XI тома. /Автореферат/. Изв.и тр.с.-х.отд. Рижского политехн. ин.-та I /3/,отд. I: 182—188.

Бухгольц Ф. 1916. . Гербарий русских грибов /Fungi rossici exsiccati/.II и XII тома. /Автореферат/. Изв.и тр.с.-х.отд. Рижского политехн. ин.-та 2 /4/,отд. I: 65-69.

Бухгольц Ф.1917. Наблюдение над головневыми грибами Прибалтийского края. Изв.и тр.с.-х.отд. Рижского политехн. ин.-та. 4.

Бухгольц Ф., Бондарцев А.С. 1903. Список паразитных грибов, обнаруженных в окрестностях Риги летом 1902 г. Болезни растений 13 217-220.

Бухгольц Ф., бондарцев А.С. 1917. Гербарий русских грибов /Fungi rossici exsiccati/.III и XIII тома. /Автореферат/. Изв.и тр.с.-х.отд. Рижского политехн. ин.-та 3 /3/4/,отд. 2: 57-61.

Васильевский Н.И., Каракулин Б.П. 1937. Паразитные несовершенные грибы. I Гифомицеты. М.-Л.

Гроссе А.1916. История развития нового паразитного гриба гушанки Sclerotinia Pirolae nov.sp.: / Реферат Ф.Бухгольца/. Изв. и тр. с.-х. отд. I: 21-23.

Матвеев И.Н. 1916. Мучнисто-росовые грибы /сем. Erysiphaceae/ Прибалтийскогокрая /Реферат Ф.Бухгольца./ Изв. итр. с.-х.отд. Рижского политехн.ин-та.3 /I/ ,отд. I:15-16.

Мерклин К.Е. 1848.Болезнь картофеля в губерниях Эстляндской, Лифляндской и Курляндской в 1846 и 1847 годах.Тр. Вольн.экон. о-ва.6.

Пашкин 1916ю Рак клевера. /Реферат Ф.Бухгольца/ Изв.и тр. с.-х.отд.Рижского политехн.ин-та I /1/2/,отд.I:18-19.

Шереметева Е.П. 1908.,1909./Под.ред. Ф.Бухгольца/. Иллюстрированный определитель грибов Средней России.I,II. Рига.

Экманн О.Головневые грибы сум.Прибалтийского края. /Реферат Ф.Бухгольца./ Изв.и тр. с.-х.отд.Рижского политехн.ин-та 3 /3/4/ отд.I:25-27.

Berlins H. 1940. Achlya Americana Humphrey an Aplanes Androgynus (Archer)Humphrey attīstība.

Gēvers M. 1939. Latvijas Universitātes botāniskā dārzā kultivēto augu mikoridza.

Ozers A. 1939. Saprolegnia monoica Pringsheim un Saprolegnia ferax Pringsheim oogonu attīstība un oosporu dīgšana.

Peniks I. 1939. Latvijas Universitātes botāniskā dārza parazītisko sēņu flora.