Latvijas sēnes - pārslainā beka

Lielu izmēru beka: cepurītes diametrs bieži sasniedz 15 cm, kāta augstums - 10 cm un resnums - 5 cm, dažkārt pat vairāk. Griezumu vietās zilē. Cepurīte diezgan samtaina, visbiežāk patumši brūna, reizēm olīvbrūna (varietātēm var būt arī citās krāsās). Stobriņu atveres ir sarkanīgos toņos. Aug pa vienai vai mazās grupās dažādu koku mežos, visbiežāk - pie ozoliem. Līdzīga raganbekai, taču atšķiras ar to, ka kātu klāj nevis tīklojums, bet sarkanas pārslas. Skaitījusies ļoti reti sastopama, tādēļ tikusi iekļauta Aizsargājamo sugu sarakstā, taču mūsdenās tiek uzieta arvien biežāk (lai gan visdaždākajos drukātos avotos un e-platformās ziņoto atradumu apkopošana ir problemātiska, lēšam, ka novērota vismaz simtiem reižu).

Pārslainajai bekai ir vairākas varietātes (labi atšķiramas pēc makroskopiskām pazīmēm), no kurām Latvijā pietiekami droši ir konstatētas šīs trīs:
• košā (parastā) varietāte (B. erythropus var. erythropus), kurai krēmkrāsas vai dzeltenu kātu bagātīgi (pat vienlaidus) klāj sarkanās pārslas;
• blāvā varietāte (B. erythropus var. discolor), kurai kāts ir blāvi dzeltens, bet pārslu ir visai maz, reāli tikai nedaudz augšgalā (ārkārtīgi reta);
• dzeltenā varietāte (B. erythropus var. junquilleus) jeb dzeltenā beka, kura pigmentu pilnīga trūkuma dēļ ir viscaur dzeltena (arī īpaši reta).

Pārslainā beka ir ēdama, tikai, līdzīgi raganbekai, būtu vispirms jānovāra. Tomēr kā samērā retu un aizsargājamu sugu vākt ēšanai nevajadzētu.

Pirmo reizi Latvijā konstatējis F.E. Štolls 1935. gadā Kuldīgā (košo varietāti). Līdz mūsdienām uzieta arvien vairāk vietās dažādās Latvijās daļās, tā ka faktiski nemaz nav tik ļoti reta. Sugas blāvā varietāte Latvijā pirmoreiz konstatēta tikai 2010. gadā, lai gan faktiski acīmredzot ir bijusi atrasta jau ne vienu vien reizi iepriekš (sīkāk sk. šeit). Kad pašu pirmo reizi Latvijā ir atrasta dzeltenā varietāte - jau pagājušajā gadsimtā vai tikai mūsdienās - nav skaidrs un acīmredzot arī netiks noskaidrots (sīkāk sk. šeit).

2021. gadā pārslainā beka, spriežot pēc ziņām soc. tīklos un mūsu pašu vērojumiem, auga īpaši raženi, dažviet pat prāvos baros (vai arī izkliedus, toties plašā teritorijā).

Pārslainās bekas košajai varietātei (var. erythropus) cepurīte parasti ir patumši brūna (baltie plankumi šeit ir tikai
vietas, uz kurām krituši tiešie saules stari), bet pamatā dzelteno kātu biezi noklāj smalkas karmīnsarkanas pārslas.

Šīs lappuses foto ir no atradnēm Gaujas nacionālā parka dienvidrietumos (pie Ragankatla),
Gaiziņa apkaimē (sugas košajai varietātei), kā arī no atradnes Mālpilī (blāvajai varietātei).

Vietnes sadaļas				Visas bekas
Pārslainā beka Boletus erythropus (syn. Boletus luridiformis) / Neoboletus erythropus



Pārslainās bekas košā varietāte (var. erythropus), izcili košs eksemplārs. Sarkanās pārslas uz kāta ir tādā blīvumā, ka saplūst vienlaidu pārklājumā.		Pārslainās bekas blāvā varietāte (var. discolor). Sarkano pārslu ir stipri maz, reāli - tikai kāta augšgalā. Kāts piespiedumu vietās ir stipri nozilējis.



Stobriņu atveres cepurītes apakšā šai bekai vienmēr ir sarkanīgos toņos, taču šim izcili košajam sēnes eksemplāram tās ir pat ļoti spilgti sarkanas.		Pārslainās bekas dzelteno varietāti jeb dzelteno beku sk. atsevišķā lpp.