Vietnes sadaļas

   www.senes.lv   

Visas bekas

Dzīslkāta beka
Boletus projectellus (syn. Boletellus projectellus) / Aureoboletus projectellus
 

Dzīslkāta beka ir prāvu izmēru stobriņsēne (diametrs 4-20 cm), kurai cepurītes virsmiziņa ir sarkanīgi brūnā krāsā un lēveraini stiepjas pāri malai, un ar garu (līdz pat 25 cm) samērā tievu (īpaši augšgalā) dzeltenbrūnu kātiņu, ko klāj izteikts dzīslojums. Stobriņi cepurītes apakšā ir apm. apaļi un koši dzelteni, piespiedumu vietās krāsu nemaina. Mīkstums ievainojumu vietās krāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans. Aug zem priedēm smilšainās augsnēs (tipiski - piejūrās kāpās), daudz retāk - nosusinātos kūdras purvos, turklāt arī stipri sausā laikā. Latvijā konstatēta 2013.g. un turpinājusi ļoti strauji izplatīties nākamajos gados. Ēdama, uzreiz cepama, pēc daudzu atzinuma - ļoti garšīga.

 

Dzīslkāta beka ilgus gadu desmitus bijusi zināma vienīgi Ziemeļamerikā, kā arī Taivānā (kur, visticamāk, ievazāta). Par pirmo atradumu Eiropā ziņots 2007. gadā Lietuvā, bet 2013. gadā suga konstatēta arī jūras piekrastē Latvijā. 2014. gadā manīta jau gar praktiski visu Latvijas jūras piekrasti, bet trijos gadījumos - arī 25-50 km dziļi iekšzemē. 2015. gadā Latvijā vairākviet sastapta ļoti lielās grupās - līdz gandrīz 300 eks. piekrastē un ~100 eks. iekšzemē. 2018. gadā piekrastes zonā bijusi atrodama vēl lielākā daudzumā, kā arī pirmoreiz pamanīta 200 km no piekrastes. Sīkākas ziņas par dzīslkāta bekas atrašanu Latvijā un jaunākos secinājumus par tās izplatību sk. mūsu vietnē šeit.

 

Pēdējos gados dzīslkāta beka konstatēta arī vairākās citās valstīs, kuras atrodas pie Baltijas jūras dienvidu krasta: Polijā, Vācijā (gan tikai iekšzemē), Dānijā (Bornholmas salā), Krievijā (Kaļiņingradas [un Ļeņingradas?] apgabalos) un visbeidzot arī Igaunijā. Polijā, Lietuvā, Latvijā tā aug ievērojamos apjomos un jau tiek plaši izmantota pārtikā.

 ♦ ♦ ♦  Latvijas Mikologu biedrības Gada sēne 2014  ♦ ♦ ♦ 


   

Šī suga ir visbiežāk sastopama ar priedēm un zemsedzi apaugušās kāpās.

Šī bekas mēdz augt grupās, kurā var būt no pāris līdz >100 eksemplāriem.

   
Pateicamies Agrim Stulbergam par šo fotogrāfiju! Pateicamies Ingūnai Tūbelei par šo fotogrāfiju!
 

Šai bekai ir sarkanīgi brūna cepurīte, kura sausā laikā izskatās matēta, bet uz kātiņa ir reljefs dzīslojums. (Šeit redzama apm. divkāršā palielinājumā.)

   

Slapjā laikā cepurītes virsmiziņa ir spīdīga. (Šis ir visai vecs eksemplārs.)

Virsmiziņa ne vien apliec cepurītes malu, bet vēl lēveraini nokarājas pāri.

   
Pateicamies Ilzei Viļumsonei, kura aizveda mūsu vietnes fotogrāfu līdz pašas
pamanītajam un ļoti tālredzīgi mežā atstātajam dzīslkāta bekas eksemplāram!
Virsmiziņas stiepšanās pāri cepurītes malai ir kalpojusi par pamatu sugas latīniskā
nosaukuma izvēlei. Taču faktiski šāda iezīme piemīt arī dažām citām beku sugām.
 
   

Mīkstums griezumā iekrāsojas dzeltenīgs vai gaiši brūngans.

Kātiņam ir izteikts, reljefs dzīslojums, kurš dažviet atgādina tīklu ar ļoti izstieptām acīm.

2013. gadā uz Dabas muzeju atnesto dzīslkāta bekas eksemplāru fotogrāfijas, kā arī pašu atradēju dabā uzņemtās fotogrāfijas sk. mūsu vietnē šeit.

Ja atrodat dzīslkāta beku ārpus piejūras zonas (vairāk nekā ~10 km no krasta līnijas) vai ja esat atraduši jebkurā vietā pirms 2013. gada, lūdzu, ziņojiet mums (e-adrese), vēstulei pievienojot bekas foto. Noteikti norādiet atrašanas vietu (kaut vai attiecībā pret tuvāko apdzīvoto vietu), īpaši - attālumu no jūras, skaitu, augšanas vidi. Pateicamies par agrāk saņemtajiem (gan tieši, gan ar Dabas muzeja starpniecību) ziņojumiem!

 

Visas bekas