|
Abas ir vidēja izmēra (3-10 cm) sīkstas konsistences adateņsēnes, ar visumā plakanu, tomēr diezgan nelīdzenu augšpusi,
kura sākotnēji ir balta vai sārta un samtaina, bet vēlāk cietāka un sārti brūngana, visbeidzot pat tumši sarkanbrūna;
ar piltuvveida apakšpusi, kurai koniskā augšdaļa ir klāta ar sākumā bālganām, taču vēlāk brūnējošām vertikālām adatiņām,
bet apakšdaļa sakņveidā iesniedzas padziļi augsnē, apaugdama nobiras.
Uz jauniem augļķermeņiem (g/k virsas) mēdz veidoties asinssarkana vai brūnsarkana šķidruma pilieni.
Aug skujkoku mežos ar nabadzīgu augsni pa vienai vai nelielās ciešās grupās, nereti saplūzdamas viena ar otru.
Tā kā abas sugas gan pēc izskata, gan pēc savām augtenēm ir identiskas, atšķirt tās nemikroskopējot var vienīgi pēc garšas:
Peka brūnzobe ir ļoti rūgta,
rūsganā brūnzobe nav rūgta (taču tāpat ir visai negaršīga).
Rūsganā brūnzobe sastopama pareti, bet Peka brūnzobe - ārkārtīgi reti.
Ēdama nav nedz viena, nedz otra - gan negaršīguma, gan sīkstuma dēļ.
|
|
Ar abām brūnzobju sugām Latvijā, kurā neviens ar šo ģinti sistemātiskā līmenī nenodarbojas, ilgus gadus valdīja sajukums.
Jau pagājušā gadsimta 30. gados F.E.Štolls bija konstatējis rūsgano brūnzobi.
Taču, kad pagājušā gadsimta otrajā pusē šādas sēnes tika atkal ievērotas, tās bez nopietnas pārbaudes atzina par Peka brūnzobēm.
Situācijas atšķetināšana sākās 2013. gadā; izrādījās, ka lielum lielais vairākums atradumu ir rūsganās brūnzobes;
tikai 2023. gadā ir droši konstatēta arī Peka brūnzobe.
|
