|
Abas ir vidēja izmēra (3-10 cm) sīkstas konsistences adateņsēnes, ar visumā plakanu, tomēr diezgan nelīdzenu augšpusi,
kura sākotnēji ir balta vai sārta un samtaina, bet vēlāk top cietāka un sārti brūngana vai pat patumši sarkanbrūna;
ar piltuvveida apakšpusi, kurai koniskā augšdaļa ir klāta ar sākumā bālganām, taču vēlāk brūnējošām vertikālām adatiņām,
bet apakšdaļa sakņveidā iesniedzas padziļi augsnē, apaugdama nobiras.
Mitrumā uz augļķermeņa augšpuses mēdz izveidoties asinssarkana vai brūnsarkana šķidruma pilieni.
Aug skujkoku mežos ar nabadzīgu augsni pa vienai vai nelielās ciešās grupās, nereti saplūsdamas cita ar citu.
Tā kā abas sugas gan pēc izskata, gan pēc augtenes ir identiskas, vienīgais paņēmiens,
kā tās atšķirt bez mikroskopēšanas, ir kādu sēnes gabaliņu pagaršot:
Peka brūnzobe ir ļoti rūgta,
rūsganā brūnzobe nav rūgta.
Ēdama tomēr nav nedz viena, nedz otra - gan sīkstās konsistences, gan nepatīkamās garšas dēļ.
Viena suga ir reti, otra - ļoti reti sastopama.
|
|
Latvijā jau pirms daudziem gadiem bija konstatēta Peka brūnzobe,
un arī visi turpmākie tādas ārienes sēņu atradumi visai ilgu laiku tika "pēc inerces" piedēvēti šai sugai.
Tikai 2013. gadā Edgars Vimba, papētot ar mikroskopu paraugus, kurus speciāli šim nolūkam dažādās Latvijas vietās bija ievākuši
senes.lv un Dabas muzeja pārstāvji, apstiprināja jau pastāvējušās aizdomas, ka Latvijā ir sastopama arī rūsganā brūnzobe,
turklāt, spriežot pēc visu pēdējo gadu novērojumiem, - daudz biežāk nekā Peka.
(Kopš 2016. gada mūsu vietnes fotogrāfs ikvienā uzietajā šādu brūnzobju atradnē ir pagaršojot noteicis konkrēto sugu.
Visās <10 vietās, kuras bija Vidzemē un Latgalē, tā izrādījusies rūsganā brūnzobe. Arī gandrīz visos citos mums zināmos gadījumos,
kad atradēji sadūšojušies sēni pagaršot, nācies secināt, ka uzieta rūsganā brūnzobe).
|
