|
Daudzgadīga klājeniska sēne,
kura aug uz vecu ozolu (vēl zaļojošu vai nokaltušu) stumbriem, kā arī ozolu kritalām (stumbriem, resnajiem zariem).
Tās plašie augļķermeņi ir dažus milimetrus biezi, saplaisājuši sīkos (vidēji ½-1 cm) stūrainos gabaliņos.
Skaitījās ļoti reti sastopama, tika iekļauta 1996. gada Sarkanajā grāmatā
(1. kategorijā) un Aizsargājamo sugu sarakstā. Taču mūsu gadsimtā sugas atradumu skaits ir visai strauji audzis.
|
|
|
|
Pirmo reizi Latvijā konstatējis Edgars Vimba 1952. gadā Iecavas novadā.
Līdz 2020. gadam bija uzieta vēl vairāk nekā simtā vietu visdažādākajās valsts teritorijas daļās.
|
| VU |
Latvijas Sarkanajā grāmatā (2026. gada)
suga figurē kā jutīga [precīzāk būtu: vārīga] (Vulnerable) |
VU |
Plaisājošā rūtaine var attīstīties pat uz vēl stāvoša ozola lielajiem zariem.
Tad to parasti pamana tikai pēc lielā zara nolūšanas un nokrišanas zemē.
Plaisājošā rūtaine visbiežāk ir pamanāma uz ozola kritalas sāna kā sīku stūrainu plāksnīšu klājiens. Šāds veidojums var stiepties gar koka stumbru
vai lielo zaru pat vairāku metru garumā. Plaisājošās rūtaines plāksnīšu krāsa mēdz būt gan pelēcīgāka (sk. attēlu augšā), gan brūnganāka (šeit).
Plaisājošā rūtaine var noklāt arī kritalas zāģējuma vietu (šeit), gan vēl aizvien stāvoša ozola atmirušās daļas.
Kamēr pavisam jauna, plaisājošā rūtaine vēl nemaz nav saplaisājusi.
Šīs lappuses foto ir no divām atradnēm Gaujas senlejā: zem Siguldas t.s. Ķeizarkrēsla
(augšā) un zem Turaidas pils kompleksa, kā arī no vienas atradnes citviet.
